Panasonic Evolta IRONMAN Triatlons 2012, Polija. 02.09.2012.
Mēs ar patiesu prieku un lepnumu varam paziņot, ka Latvijai ir vēl viens dzelzs vīrs! Viņa vārds ir Raimonds Garenčiks!
Raimonds Garenčiks, ir MASTERS peldētājs un triatlonists. Viņš pirmo reizi ir pieveicis triatlona IRONMAN distanci – 3,8 km peldus, 180 km ar riteni un 42,195 km skriešus. Tas noticis 2. septembrī, Polijas pilsētā Borowno “THE PANASONIC EVOLTA 2012 TRIATHLON” sacensībās.
99 dalībnieku konkurencē, Raimonds Garenčiks, ar laiku 11:13,16, izcīnīja 26. vietu. Vecuma grupā 50-59 gadi – 2. vieta!
Rezultāti pa distancēm:
- peldēšana 3,8 km – 01:01:07 (9.vieta)
- riteņbraukšana 180 km -05:38,37 (26.vieta)
- skriešana 42,195 km – 4:23,30 (39.vieta)
Lūk, ko par šīm sacensībām, stāsta pats Raimonds!
2012.gada 2.septembrī es pieveicu savu pirmp “aironmenu”. Par to tika sapņots, un tas tika izdarīts. Pacentīšos pastāstīt gan par sacensībām, gan arī par ceļu, kas tika noiets, lai varētu nostartēt. Ceru, ka kādam triatlonistam un potenciālajam aironmena titula pretendentam viena otra lietiņa no turpmāk uzrakstītā varētu lieti noderēt.
Vispirms par sacensību vietas izvēli. Polija ir valsts ar 38 miljoniem iedzīvotāju. Polijas sacensības vispirms jau ir ekonomiskās klases variants – dalības maksa tikai 120 EUR un arī ceļš uz vienu pusi ir 840 km. Zviedrijas variants ir daudzkārt dārgāks – dalības maksa tur sākas ar 400 EUR + ceļš ar prāmi, dzīvošana u.t.t. Uz citiem Eiropas Ironman mačiem šīgada pavasarī vietas bija jau izpirktas. Pieņēmu lēmumu braukt uz sava tēva dzimteni, poliski saprotu un brīvi runāju, savlaicīgi pieteicos un iekļāvos ar 500 dalībniekiem limitētajā dalībnieku skaitā. Starp citu, dalībnieku limits šogad pirmo reizi tika izsmelts divus mēnešus pirms sacensību sākuma.
Neliela atkāpe.
Man ir 57 gadi, bet ar sportu tā nopietnāk atsāku nodarboties tad, kad man palika 50 gadi. Toreiz sāku braukt ar MTB, kā arī peldēju, jo peldēšana ir mans pamatveids Sākot ar 1964.gadu, kad vecāki mani aizveda uz pirmo treniņu, jaunatklātajā „Daugavas” sporta nama peldbaseinā, pie trenera Alberta Pisareva.
Uz triatlonu mani ap 2006. gadu uzaicināja triatlonists Toms Pikšēns, kuru satiku peldbaseinā. Tā sākās mana triatlonista karjera.
Divi iepriekšējie gadi man bija samērā traumatiski, jo vienu gadu plīsa viens menisks, pēc gada otrs. Abos gadījumos mani operēja, atjaunošanās process ilga, katrā gadījumā, vismaz gadu. 2011/12.gada ziemā uzsāku skriet un braukt ar riteni arvien vairāk. Trenējos es viens pats. Centos braukāt ikdienā no Carnikavas uz Rīgu un atpakaļ. Šī gada triatlona sezonā esmu centies startēt praktiski visos Latvijas mačos, piedalījies Igaunijas Tristārā un Valgas pusaironmenā. Noskrēju arī Rīgas maratonu 3:48. Gada laikā ik mēnesi nopeldēju ap 20 km, nobraucu ar velo ap 400-500 km, noskrēju ap 150 km. Jāatzīst, ka tomēr saspringtais sacensību grafiks radīja zināmu morālu un, iespējams, fizisku pagurumu, samazinājās arī ātrums, taču no otras puses, nostiprinājās sacensību pieredze. Pēdējos triatlona mačos ar MTB riteņbraukšanu atdauzīju muguru, kas “izcēla” ārā 25 gadu vecas traumas (toreiz man uzkrita virsū liels smagums). Šīs sāpes īpaši pastiprinājās, braucot ar guļstūri. Pēc Vaidavas mačiem, papildus 110 km, garais ceļš uz mājām izrādījās īstas mocības. Mugura tā sāpēja, ka braucu ar sakostiem zobiem. Tāpēc nolēmu atpūtināt muguru, cerēju, ka pāries. Taču gatavošanās process paredzēja vēl dažus 20-30 km skrējienus. Sacensību nedēļā trešdienas sajūta bija nemainīga – mugura sāpēja un vēl, šķiet, ka sāka pieķert labās kājas muskuļus. Tas gan bija ļoti nepatīkami! Pateicoties Carnikavas fizioterapeites, Gunas Gudermanes, laipnajai pretimnākšanai ceturtdienas rītā, ārpus rindas, nokļuvu uz masāžu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, atzīmēšu, ka distancē stiprās muguras sāpes izpalika, arī ar kāju viss bija kārtībā.
Lai sagatavotos aironmenam, daļēji izmantoju triatlonista, Jāņa Riekstiņa, pēdējo četru nedēļu treniņu plānu, kas man bija pieejams. Uzturā pēdējās divas nedēļas centos lietot tikai, ar ogļhidrātiem bagātu, pārtiku un pastiprināti lietoju magnija preparātus. Izpētīju HIGH5 piedāvāto sporta uzturu ar pamācībām.
Par inventāru. Peldēšana.
Līdzpaņemti trīs gab. triatlona triko, divas peldbrilles, hidrokostīms.
Par inventāru. Velosipēds.
Divas nedēļas pirms starta, kolēģis Viesturs Lejiņš, apskatot manu braucamo, atrada, ka tam ieplīsis rāmis. Remonts nedēļu XSportā, izmaksāja 55 latus. Visu laiku domāju par karbona ratu ar trubiņām izmantošanu sacensībās. Svars mazāks, spiediens riepās lielāks, taču, ja plīst, tad jāizstājas. Šogad visu sezonu nobraucu mačus un bez problēmām. Manām mokošajām pārdomām punktu pielika nākošās dienas rīts, kad atradu savu velo ar tukšu pakaļējo riepu. Iepriekšējā dienā, braucot no XSporta veikala uz mājām, biju kaut kur uzbraucis uz stikla gabaliņa, kas lepni rēgojās no riepas cauruma. Pārmontēju ratus no vecā riteņa, nomainīju bremžu uzlikas, piestiprināju rokas pumpi, somiņā ieliku divas rezerves kameras. Sēdekļa un guļstūres augstumus un attālumus palīdzēja pieregulēt Gatis Bērziņš un Viesturs Lejiņš. Kaujas zirgs, kas nu jau vairāk līdzinājas tūrisma velosipēdam, manuprāt, bija gatavs startam. Jaunāko un šaurāko Northwave velokurpju vietā izvēlējos vecās, ērtās, jau krietni paplukušās Diadora kurpes. Parastā veloķivere un divi pāri briļļu. Triatlona triko, velokrekli ar īsajām un garajām rokām
Par inventāru. Skriešana.
Tas pats triatlona triko. Krosenes – labi ieskrietas, trīs vai vairāk gadus vecas Asics Gel Kayano 14, kas paredzētas asfaltam. Tās ir smagākas, taču mugurkaulu krietni saudzējošākas. Asics skriešanas zeķes un cepurīte.
Plānotā ēšana.
Sacensību rīts, divas stundas pirms starta – kafija, Belvita cepumi ar medu. 1,5 stundas pirms starta, 500 ml dzēriens HIGH5 EnergysourceXtreme. 15 min. pirms starta želeja HIGH5 Energygel.
Peldēšanas laikā ēšana izpaliek.
Velosegments. Katru pusstundu pa vienam – želeja, želeja, batons, želeja, želeja, batons, u.t.t. līdz beigām. Paralēli ik stundu 500 ml HIGH5 Energysource 2:1 dzēriens. Magnija ampula.
Skriešana. Katru pusstundu pa želejai HIGH5 Energygel. Magnija ampula.
Uz Polijas ciematu Borowno devos automašīnā kopā ar sievu jau piektdien agri no rīta. Sacensību vietā ierados tās pašas dienas vakarā pēc 13 stundām.
Naktsmītni (istabiņa un stāvvieta autiņam par trim naktīm – 30 lati) izdevās atrast turpat ezera krastā ap 1 km no sacensību vietas. Iepazinos ar istabiņas kaimiņu, varšavieti, 39 gadus veco Ježiju, kurš aironmena distancē plānoja startēt trešo reizi.
Sestdienas rīta rosmē bija dažu km skrējiens, vingrošana un ap 600 m peldējums ezerā. Pulksten 11 Ježijs laipni piedāvājās izrādīt velo trasi. Braucām ar viņa auto. Asfalta segums dažāds, no ļoti laba līdz graudainam un ar ielāpiem. Trases profils līdzens, lēzeni pauguri. Padsmit pagriezieni, gan 180, gan 120, gan 90 grādi. Ciematu rajons un privātmāju rajons ar vienu, šokējoši greznu, namīpašumu kāda kartupeļu lauka vidū. Kaut ko tik ambiciozi greznu daudzu miljonu vērtībā Latvijā nav gadījies redzēt!
Reģistrācija sestdien sākās plkst.14. Līdz tam laikam paspējām aizbraukt un paklaiņot pa blakus esošo Bigdošču. Starta paketē bija starta numurs ar jostiņu, peldcepure, krekliņš, Panasonic kaklā karamais lukturītis skriešanai tumsā, čips, taloni uz makaronu pārtiju šovakar un rītvakar, divi drēbju maisi – velo un skriešanai. Kā jau ierasts, bija sabraukuši vairāki sporta preču pārdevēji. Arī es, par 35 EUR nopirku kompresijas getras, kas, šķiet, distancē palīdzēja, kājas jutās kaut kā labāk, savādāk – noteikti. Dalībnieku sapulcē organizatori atbildēja uz jautājumiem. Peldēšanas distance – četri apļi ar izskriešanu krastā, velosegmentā – 6 apļi pa 30 km un skriešanā – 8 apļi pa aptuveni 5,27 km. Attiecībā uz aizvēja braukšanu jeb draftingu pateica, ka tas ir aizliegts, taču to bieži nekontrolēs. Ja noķers, tad sods 15 minūtes, ja otrreiz, tad diskvalificēs. ”Škiet, ka jūs neesat atbraukuši šurp, lai piemānītu sevi”, sacīja sapulces vadītājs. Par velo braukšanu ar audio austiņām ausīs – diskvalifikācija, skriet ar tām drīkst. Sapulce beidzās un sākās velo nodošanas procedūra mikszonā. Iebraucot, katrs dalībnieks kopā ar divriteni un ar, uz rokas redzamu, sacensību aproci ar uzvārdu un numuru tika nofotografēts. Velosipēdiem tika sapumpētas riepas un tie tika nopakoti ar želejām, batoniem un dzērienu pudelēm. Tam sekoja vakariņas – makaroni ar gaļu. Tad uz mājām – gatavot velo un skriešanas maisus. Es savas želejas un batonus uz velosipēda neplānoju stiprināt. Man bija 2 velokrekli. Pirmajā ar garajām rokām (no rīta tikai 14 -16 grādi) kabatās (tas pirmajām 3 stundām) es saliku kreisajā pusē divus batonus, labajā četras želejas. Otrajā velokreklā to pašu + vidus kabatā magnija ampulu. Velosipēda turētājos ievietoju divas, 750 ml, pudeles pirmajām trim stundām. Vēl trī pudeles, pa 500 ml, tika sagatavotas un tās plānoju paņemt distancē, no malā stāvošās, sievas rokām. Skriešanā želejas tāpat plānoju ņemt pa vienai katrā aplī no sievas rokām. Kad viss ļoti, ļoti uzmanīgi bija salikts maisos, devāmies gulēt.
Lieki stāstīt, ka pirmsacensību nakts bija stresaina un labi, ka izdevās pagulēt no plkst. 22 līdz 2. Tad, jau pusnomodā līdz plkst. 5 prātā tika izspēlēti vairāki sacensību scenāriji, bet nu bija jāceļas. Ātri paēdu, paņēmu mantiņas un devos uz startu. Tur jau valdīja rosība. Varēja piekļūt pie sava velo un piepumpēt riepas. Mikszonā pakaru maisus ar drēbēm uz pakaramajiem un devos uz ezeru. Līdz tam kādi 300 m. Skaists skats, lec saule, migla veļas pār Boruvnas ezeru. Mazliet paskrēju un pavingroju. Velku hidrotērpu, ūdens temperatūra ir 19 grādi. Aicina uz startu 116 sportistus, no kuriem daudzi pirmo reizi mūžā centīsies pieveikt šo grūto distanci. Skatos ezerā, taču redzu tikai 2 bojas, trešā ir pret uzlecošo sauli.
Līdz startam minūte. Nostājos pirmajā rindā. Koncentrējos.
Starts ! Metos ūdenī un peldu pirmajā rindā. Apmēram pēc minūtes pa labi peldošais cenšas šķērsot manu trajektoriju. Kad tas atkārtojas trešo reizi, tad saprotu, ka viņu „velk” pa kreisi un palaižu garām, lai negūtu kādas traumas. Priekšējā boja ideāli redzama, peldu uz to. Pārējie peld vairāk pa kreisi. Appeldu pirmo boju, griežos pa kreisi, paceļu galvu un … neredzu neko, izņemot spožas saules apstarotus miglas vālus. Izvēles nav. Peldu kaut kur saules virzienā. Pāris reizes vēl ceļu galvu, aina tā pati. Beidzot, apmēram 20 m attālumā, ieraugu boju, pēc brīža appeldu to un griežos krasta virzienā. To nu gan tagad labi var redzēt. Tagad neviens mani netraucē, pārējie peld kaut kur mazliet pa labi, šķiet, ka mazliet kļūdaini izvēlējušies taisnāko trajektoriju. Lēnām iekārtojos savā tempā, peldu uz airējienu, slīdamību samērā brīvi. Tuvojas krasts. Skrienu ārā. Man sauc: „Tu devītais!” Dodos otrajā aplī. Atkal pagrieziens pret sauli, bet es jau zinu, ka jāpeld tieši uz to, tur arī būs boja. Tā arī ir. Nu metode rokā. Pagriežoties un konstatēju, ka peldu viens pats. Tas jau ir labi, ka neviens netraucē un nav jādomā, ka nenotriec brilles no acīm. Otrajā ārā izskriešanā diktors nosauc manu numuru, vārdu un uzvārdu. Turpinu peldēt vienmērīgi, brīvi. Nav jau it kā kur steigties, priekšā gaida 180 km veloetaps, nu tāds Rīga – Ventspils brauciens. Jau trešā apļa sākumā sāku apdzīt atpalicējus par apli. Ceturtais aplis arī cauri.
Skrienu ārā. Jūtos labi, jāskrien cauri mežiņam kādi 300 m. Ieskrienu mikszonā paķeru savu maisu , izberu tā saturu uz smilšana asfalta, novelku hidrotērpu, apsēžos uz tā (citur nav kur), ar dvieli cenšos noslaucīt no slapjajām kājām tām pielipušās smiltis, skujas, akmeņus un uzmanīgi, lēnām velku zeķes un velokurpes. Nedod Dievs, ja kāds akmentiņš paliks zeķē vai kurpē. Pieceļos kājās, uzvelku vienu velokreklu, tad pa virsu otru, skatos vai kaut kas nav izkritis no kabatām. Tad velku veloķiveri, cenšos iemānīt slapjo hidrotērpu maisā, kamēr maiss saplīst. Nolieku to, uzlieku brilles un kādus 50 m skrienu pie sava velosipēda. Paķeru to, skrienu uz mikszonas izeju, brilles pa to laiku ir aizsvīdušas. Neko neredzu un „kā pa miglu” dodos distancē. No pretvēja velobrilles konstruktīvi pašattīrās un pēc kilometra tās jau ir tīras. Redzamība laba. Ceļojums ir sācies. Ātrums ap 34-35 km/h. Apēdu pirmo želeju. Brauciena laikā sekoju tikai vidējā ātruma rādījumiem. Pabeidzu pirmo apli ar vidējo ātrumu 32,9 km/h. Braucās labi. Izvelku no kabatas batoniņu un konstatēju, ka guļot uz guļstūres, to var ļoti komfortabli aptvertt ar abām rokām. Tās jācenšas apēst līdz grubuļainā ceļa posma sākumam. Šur tur uz asfalta jau mētājas citiem dalībniekiem izkritušie batoniņi. Kāds ceļa malā maina saplēsto kameru. Diemžēl. Ātrums trešā apļa beigās nokrīt līdz 32,5 km/h. Kaut arī ceļi satiksmei slēgti, šodien ir svētdiena, un visi dodas uz baznīcu. Tāpēc tomēr daudz mašīnu, kuras policisti ātri vien novirza uz citiem ceļiem. Pēc trešā apļa apstājos, novelku „tukšo” velojaku, nomainu pudeles. Ceturtā apļa vidū distancē parādās vēl 320 dalībnieki, kas startēja četras stundas vēlāk, uz pusi īsākajā, Half-Ironman, distancē. Braukt paliek mazliet grūtāk. Kaut arī kājas jūtas komfortabli, tomēr piektā apļa vidū izdzeru magnija ampulu. Pēdējais, sestais aplis. Vidējais ātrums krītas uz 32.2 km/h. Necenšos to īpaši noturēt. Lai atbrīvotu kājas pirms skriešanas, palielinu pedalēšanas biežumu jeb kadenci. Apmēram 5 km pirms finiša mani apdzen mans paziņa Ježijs. Īpaši nestresoju, lai jaunie skrien. Veloetapa finišs. Nolieku riteni. Uzmanīgi, bet ātri pārvelku apavus. Paņemu no maisa želeju.
Un aiziet – priekšā maratonskrējiens ar 42195 metriem …. Pametu skatienu uz sacensību hronometru 6:50. Ježijs izskrien man aiz muguras. Kā par brīnumu skrienas labi. Pirmais pagrieziens pēc 2,5 km. Ieraugu Ježiju. Viņa izskats ir ne tas labākais, stipri saņurcīts, nomocīts, skrien ar pudeli rokās. Tā arī notiek, apli pa aplim viņš atpaliek no manis. Dzeršanas un ēšanas punkti izvietoti ik pa 2,5 km. Katrā aplī paņemu no sievas pa vienai želejai un dzeru tikai ūdeni. Pusglāzi iekšā, veselu uz galvas. Kaut gaisa temperatūra ir ap 22-23 grādiem, saule tomēr spiež. Visu laiku skrienu. Eju tikai cauri dzirdināšanas punktiem. Pēc ceturtā apļa (pusmaratons) iestājas tāds kā pagurums. Apstājos mežmalā pačurāt (pirmo un vienīgo reizi). Jūtu, ka momentāli sāk griezties galva. Atsāku skriet un viss nostājas savās vietās. Distance līdzena, ar nelieliem, bet gariem kāpumiem. Tālākajā dzeršanas punktā, laikam pudeļu ūdens beidzies, un lej to no spices – auksts! Tas, kas nepieciešams! Piektajā aplī sāk durt labajā sānā, zem ribas (aknas). Un neatlaižas. Samazinu ātrumu. Pārvarot riebumu, izdzeru divus malkus kolas. Izdzeru arī magniju. Lēnām it kā atlaiž. Skrienu tālāk. Satieku Ježiju, šķiet, ka viņš ir tuvu „autopilotam” – vārgi smaida, neizlaižot sporta dzēriena pudeli no rokas. Atpakaļceļā paņemu no sievas divas želejas, vienu iespiežu Ježijam rokā, varbūt tas palīdzēs. Kaut kas sāk pīties pa kājām, krosenei atsējusies šņore. Netupjoties pieliecos, lai sasietu, un uzreiz sāk reibt galvu. Sasienu un sāku skriet. Viss kārtībā. Septītajā aplī atkal sāk sāpēt akna, taču pēc piecām minūtēm atlaižas. Par katru noskrieto apli izsniedz uz rokas uzliekamas krāsainas gumijiņas. Beidzu septīto apli un man izsniedz pēdējo. Uz rokas gan tās nevar uzlikt, jo tās ir maziņas, apstāsies asinsrite, tāpēc turu tās uz trim pirkstiem. Pēdējais aplis. Apziņā un kājās uzrodas kaut kāda viegluma sajūta. Kāds guļ ceļmalā, mocās ar krampjiem. Daudziem uz rokas vēl tikai 4. un 5. apļu krāsu gumijas. Vēl krietni jāskrien. Man tikai 2,5 km. Pēdējie. Skrienu. Redzu jau finišu, līdzjutēji kliedz, apsveic. Ar paceltām rokām dodos finiša arkā. Sacensību diktors nosauc manu vārdu, apsveic, paspiež roku. Kaklā man kar medaļu un uz pleciem uzliek sarkanu dvieli.
YOU ARE IRONMAN !!!
Tu esi Ironman ar laiku 11:13,16, izcīnot 2.vietu 50-59 gadu vecuma grupā un 26. vietu kopvērtējumā no 99 finišējušajiem. Rezultāti pa distancēm: peldēšana 3,8 km – 01:01:07 (9.vieta), riteņbraukšana 180 km -05:38,37 (26.vieta), skriešana 42,195 km – 4:23,30 (39.vieta).
Finišē arī citi. Šķiet, ka dalībnieku ģimenes locekļi ir vēl saviļņotāki kā sportisti paši. Sajūsmas un prieka asaras. Arī es nevaru attapties, pārāk liels nogurums. Mēģinu neapsēsties, bet staigāt. Atceros, kā pēc Rīgas maratona pēc atgulšanās zāle abas kājas uzreiz sarāva krampji. Tādu atkārtojumu vairs negribu. Jākustas un jādzer ūdens. Aizņemu rindu masāžas teltī. Tā gan svētīga lieta, kaut arī maksas (Ls. 3,20). Pēc stundas gaidīšanas nokļūstu uz masāžas galda. Lieliski, nu ne gluži kā jauns. Sameklēju reģenerācijas talonu un dodos ēst t.s. reģenerācijas maltīti. Tur dod zirņu zupu, vistu ar rīsiem un sālītu gurķi. Par naudu (0,80 Ls. 0,5 l) turpat no aparāta lej aukstu aliņu. No visa iepriekšējā visvairāk gribas sālītu gurķi (cik sāls distancē zaudēts!) un alu. Palūdzu, lai man pieliek klāt vēl divus gurķus, ko uzreiz saņemu. Zupu atstāju, visu pārējo apēdu ar gardu muti. Jāņem arī otrs alus.
Strauji paliek tumšs. Laika limits distancē ir 15 stundas. Gaida visus tikai līdz 22.00. Pēdējās pusotras stundas dalībnieki skrien absolūtā tumsā ar kaklā uzkārtajiem LED lukturīšiem. Pēdējais, 99. dalībnieks ierodas finišā, laimīgs, 20 minūtes pirms desmitiem. YOU ARE IRONMAN !!!
Uzreiz pēc desmitiem sākās apbalvošana. Tika apbalvoti dalībnieki pa vecuma grupām un desmit labākie kopvērtējumā. Kopvērtējumā 1.vietas ieguvējs saņēma sacīkšu ORBEA velosipēdu, bet 2. – Panasonic televizoru. Tika laistīts šampanietis un notikušo filmēja TV. Pasākums bija izskanējis laimīgi bez starpgadījumiem. Uz tikšanos BOROWNO nākamgad !
Raimonds Garenčiks
Panasonic Evolta 2012 Triathlon fotogalerija
http://www.tri-sport.pl/
